Domāju, ka klubā Tu esi pats titulētākais sportists, paraugs jauniem un pavisam jaunajiem spēlētājiem.
Kā Tu nonāci Prizmas hokeja klubā? Kuras hokeja skolas audzēknis esi?
Es ar hokeju sāku nodarboties 1987 gadā un pirmais treneris man ir Ēriks Miļuns. Kad es sāku trenēties un nodarboties ar hokeju, tad sākumā tā nemaz nebija Prizma (klubs dibināts 1996 gadā) vai Pārdaugavas hokeja klubs, sākumā tas Latvijas bērzs. Jau stipri vēlāk treneris Ēriks sapazinās ar Paulu (Pauls Dzindulis) un Aivaru (Aivars Kārkliņš) izveidoja Prizmas hokeja skolu. Mani noteikti var uzskatīt par Prizmas hokeja skolas audzēkni.
Tad iznāk, ka Tu esi no skolas pašiem pamatiem?
Jā, sākumā bija mūsu komanda 1983 gadā dzimušajiem, bet vēlāk jau parādījās 1990. vai 1991. gada komandas.
Man noteikti Tev kā profesionālam sportistam ir jāpajautā, Kāds ir Tavs dienas režīms? Vai to ir iespējams izmainīt kaut kādi apstākļi?
Tagad esmu pusprofesionāls sportists un mani treniņi tiek pakārtoti manam darbam. Es strādāju SIA Prizma loģistikā, darbojos ap smagajām automašīnām. Mūsu treniņu grafiki ir nemainīgi. Mums spēles un treniņi ir visas nedēļas garumā, brīvdienu ir maz, patiesībā tās ir tikai svētdienas, kad es izvēlos netrenēties, bet būt kopā ar ģimeni. Sestdienās parasti ir spēles, bet svētdienas atpūtai, bet jau pirmdienas rītā no 8 ir treniņš. Atpūta izpaužas aptuveni šādi, gribas aizbraukt uz baseinu, gribas vienkārši ar bērniem padzīvoties.
Kāpēc bērnībā izvēlējies tieši hokeju nevis volejbolu vai tenisu?
Zini, kā pats tu četri gadu vecumā neko izvēlēties nevari. Mamma aiz rokas aizveda uz Daugavas stadionu un pierakstīja pulciņā un tā tas sākās. Cik sevi atceros, tad nav bijuši mēģinājumi kaut ko citu darīt. Tie treniņi bija daudz, aizņēma ikdienu, bet sākās tie 7 no rīta. Bija tā apziņa, ka jāceļas, jāiet un aizveda uz treniņiem. Kad jau mācījos trešajā klasē braukāju pats.
Vai Tev ir hokejā iesauka?
Iesaukas īsti nav. Parasti saīsina vārdu vai uzvārdu, bet īpašas iesaukas nav.
Cik grūti Tev bija atteikties no ierastajiem bērnības priekiem sporta dēļ?
Bērnu prieki mums nebija tik daudz, cik tie ir mūsdienās. Kaut kādas nelielas ziepes jau vārījām, bet tad kāds no vecākajiem sētas puikām bija dabūjis sametinātus hokeja vārtus. Tad sākās mūsu sētas spēles hokejā gan ziemā, gan vasarā. Sākumā mēs spēlējām ar tenisa bumbiņām, bet tad jau parādījās plastmasas hokeja ripas. Mājas pagalmā mēs spēlējām hokeju. Mašīnu bija ievērojami mazāk un mēs puikas spēlējām hokeju, bet ja brauca kāds auto, tad mēs vienkārši pastūmām vārtus nost un palaidām mašīnu, bet jau pēc brīža vārti bija vietā. Mūsdienās tas nav iespējams, tagad mašīnām ir pārbāzti pagalmi.